Esam izgulējušies, un šai dienai vienīgais plāns ir laiskoties  pie baseina, bezrūpīgi pavadot laiku, un baudīt sauli! Rīts viesnīcā “Hotel Diani” sākas ar brokastīm un dažiem pārpratumiem. Katram pasniegta neliela brokastu karte izvēlei: olas, omlete, grauzdiņi, siers, pankūkas ar džemu, biezputra un jogurts. Un tas viss. Jāatzīst, šāda brokastu izvēle  bija visu mūsu uzturēšanās laiku.  Protams, mēs vēlamies visu – cafe latte, omleti, grauzdiņus, pankūkas…smaidīga oficiante pieraksta mūsu vēlmes, un pēc ilgāka laika  tiekam pie brokastīm. Kamēr gaidām brokastis, pie mums pienāk viesmīle turot rokās milzīgu krāsainu augļu paplāti un piedāvājot izvēlēties mums tīkamākos augļus. Augļi gan ir debešķīgi! Cafe latte vietējā izpratnē ir melna filtrētā kafija un blakus kanniņā pasniegts auksts piens. Omlete un grauzdiņi ir tādi paši kā citur, bet siers – kazas. Kenijā esot, jāņem vērā, ka kazas piens un siers būs vienmēr, bet govs piens – nē.  Tā kā mūsu un vietējo kafijas pagatavošanas gaume atšķiras,  turpmāk brokastīs dzeram tēju. Pēc brokastīm nolemjam iepazīt tuvāko apkārtni no okeāna puses. Viesnīcā citu viesu praktiski nav, izņemot divas ļoti baltas anglietes, kuras ir apgūlušās tiešos saules staros 35 grādu karstumā.

Hei! Kur ir okeāns???  Peldēties nav iespējams, jo izrādās, ka okeāns mēness fāzes ietekmē ir diezgan tālu atkāpies, un atliek vien gaidīt atplūdus. Apmēram pusdienas laikā okeāns ir savā vietā un nu gan dodamies peldēties un fotografēt. Ūdens okeānā ir silts, tomēr jārēķinās, ka kājās jābūt ūdens kurpēm, jo okeāna dibenu klāj koraļļi ar ļoti asām šķautnēm. Kaut esam ieradušies tūrisma sezonā, pludmale ir vientuļa, citu cilvēku , kur vien mūsu acis veras, nav un varam netraucēti fotografēties. Mūsu vientulību patraucē vien pāris neatlaidīgu un garlaikota paskata vietējo jaunekļu, kuri grib uzkāpt palmā pēc kokosrieksta, lai to piedāvātu dāmām. Kokosriekstu uzreiz no palmas pamēģināt gribās gan, bet tomēr ejam pēc Kristapa, lai nāk vienoties par ,,dīlu”. Pat šeit vīriem ir savas vīru sarunas… Nākot atpakaļ, vietējiem puišiem rokās jau mačetes un mēs tiekam gaidīti. Vai sers kāps pats? Nē, sers nekāps gan pats! Puisis apmēram 30 sekundēs pa gludo stumbru veikli ir palmā augšā un nošķeļ pāris kokosriekstu. Kristaps paņem mačeti, lai atvērtu kokosriekstu. Tas nav pārāk grūti, bet zināmas iemaņas tomēr ir nepieciešamas gan. Kokosriekstu atveram un pagaršojam sulu. Nu, ne pavisam tā nav garšīga. Katrā ziņā ne tika garšīga, lai rāptos augšup pa palmas stumbru līdz galotnei pēc kokosa augļa. Atrakcija ir beigusies un par šo izklaidi atdodam 4 dolārus. Atlikušo dienas daļu paliekam pie baseina un vērojam ikdienas lietas viesnīcā. Īpašu mūsu uzmanību piesaista dārznieki.  Dārzniekiem, to pavisam tie ir trīs, rokās ir mačetes, un tiek pļauta zāle. Tā kā ārā karsti (vismaz mūsu izpratnē), zāle tiek kapāta apmēram 3 minūtes, tad dārznieks ir piekusis un viņam nepieciešama atpūta. Minūtes desmit atpūta baobaba ēnā un atkal pļaušana tiek atsākta. Tā tas atkārtojas atkal un atkal, visas dienas garumā kapājot un sēžot. Neviens neko neaizrādīja, bet, jāatzīst, zāle tā arī palika nenopļauta. Mūsuprāt, nedaudz uzlabojot darba rīku un darba procesu, kā arī attieksmi, zāles pļaušana aizņemtu vien pāris stundu intensīva darba.  Bet, kā izrādās vēlāk,- ne Āfrikā. Viesnīcas īpašniece – Ivonna  ir poliete. Viņa mūs apgaismo, ka lielākās grūtības, uzturot viesnīcu, ir absolūtais darbinieku lojalitātes trūkums un neaprakstāmais slinkums. Arī darba rīkus uzlabot un darba metodes nav lietderīgi un finansiāli izdevīgi. Vietējo cilvēku, kas spētu salabot Eiropas tehniku ir maz, zeme ir akmeņaina, bet pats galvenais – vietējie nemaz nevēlas neko mainīt un mācīties, un tā arī dzīvo, kā prot, un turpina strādā ar sentēvu metodēm… Kā stāsta Ivonna, ir pagājis ilgāks laiks, līdz viesnīcas personāls apguva pamatgudrības tīrības jautājumos, piemēram, ka atkritumiem ir sava noteikta vieta un tīrība ir norma…

Pēcpusdienā vienojamies, ka ar viesnīcas atsaucīgās administratores noorganizēto taksi dosimies apskatīt Diani Beach centu (pareizāk gan būtu teikt – centriņu) un ēdīsim vakariņas Ali Barbours restorānā. Kā jau dienvidos, pēc saulrieta uzreiz ir tumšs, tāpēc izbraucam no viesnīcas jau pēcpusdienā. Turpmākajās dienās mēs visur vizinājāmies ar šo pašu mums jau zināmo taksistu, kurš izstāstīja par vietējo iedzīvotāju ikdienu.

Diani Beach – lielākais pludmales kūrorts Indijas okeāna krastā ar 100 tūkstošiem iedzīvotāju un nelielu lidostu. Vietējais centrs šķiet neliels  – vien ar pāris veikaliem, tūrisma kompānijām, restorāniem. Ielas nav remontētas, šķiet, kopš 70-ajiem, luksoforu nav, trotuāru nav,  māju vai ielu nosaukumu arī ne. Toties pāri ceļam ir trošu ceļš… Vietējiem pērtiķiem… Daudz mājas ir pamestas un izskatās diezgan bēdīgi. Turpat blakus skaistām villām ir vietējo iedzīvotāju dzīve, kura akurāt izskatās tā, kā mums savulaik mācīja senāko laiku vēsturē – zaru būdas, durvju priekšā ugunskurs, uz kura melnā katlā vārās ģimenes vakariņas. Elektrības nav un nekādu citu labierīcību arī ne.  Vismaz mēs neko tamlīdzīgu neredzam. Pa ielu pārvietojas kazu ganāmpulki masaju uzraudzībā, kuprgovis, pērtiķi, netīrība… Atšķirībā no gleznainās pludmales ar zilo ūdeni, slaidajām palmām un baltajām smiltīm, šeit ārpus tūrisma teritorijas laukā no mašīnas mēs uzdrošināmies izkāpt tikai, lai vietējā tūrisma kompānijā vienotos par braucienu uz safari. Izrādās, mūsu taksists dara visu, kas mūs interesē, un var mūs aizvest visur, kur vēlamies. Tātad nākamajā rītā mūs vedīs safari. Spēles noteikumi skaidri – samaksa uzreiz un skaidrā naudā – dolāros! Tiek izrakstīts čeks, un vienojamies par laiku. Izlemjam kā pirmo apmeklēt tuvāko no parkiem – SHIMBA HILLS safari parku.  Tālāk jau dodamies vakariņās uz Ali Barbours restorānu. Restorāns iekārtots dziļi alā, bez jumta un ir ļoti savdabīgs. Ēdienkarte ir plaša. Mums bija priekšstati, ka te tiek ēstas galvenokārt zivis, bet tā nav, pārsvarā ir gaļas ēdienu piedāvājums. Mums, kas pieraduši pie steidzīgās ikdienas patiesi kaitina, ka restorānos apkalpošanas temps ir nudien lēns. Bet šeit ir Āfrika, un pie tā palēnām arī pierodam… Dzērieni visur jāgaida vismaz 20 minūtes, un tas esot pat ļoti ok.  Raugoties zvaigznēs un baudot restorāna sveču gaismu, baudām nesteidzīgo apkalpošanas ritmu un laisko noskaņu. Vakariņas ir garšīgas, savukārt cenas ir Eiropas cenu līmenī.  Kamēr vakariņojam, mūsu taksists uzticīgi sēž ārā pie restorāna teritorijas barjeras un mūs gaida. Mēs esam viņa darba alga… Un tāpēc tūrists ir svarīgs cilvēks… No vakariņām viesnīcā atgriežamies jau tumsā. Un, ja runājam par tumsu, salīdzinājums “melna kā Āfrikas nakts” atbilst pilnīgai patiesībai… Redzēt tumsā nevar tieši neko. Pat ne tumšādainos vietējos, masajus, kas cenšas tumsā atrast savu klejojošo lopu baru. Pa ceļam mūs pārsteidz tikai vientuļi klīstošas kazas un divi kamieļi. Rīt jāceļas agri, jau pirms pieciem, jo mūs gaida brauciens uz safari. Un, kā izrādīsies no rīta, arī neaizmirstams saullēkts, kāds, iespējams, ir tikai Āfrikā…